Sveiciens! Prieks, ka interneta plašumi ir aizveduši Tevi līdz šim ierakstam un, ka Tu šobrīd šo lasi. Mēģināšu nekavēt tavu laiku lieki, rakstīt regulāri (vismaz vienu reizi nedēļā), un būt maksimāli konstruktīvs un subjektīvs cik tas vien ir iespējams.

Mazs ieskats par mani un šo “filmu recenzijas” blogu ir tāds, ka jau labu laiku iepriekš es biju rakstījis par filmām recenzijas, bet pārtraucu to darīt laika trūkuma (prioritāšu) dēļ. Šobrīd es esmu izdomājis, ka blogu rakstīšu savā majaslapā, tāpēc, ja reizēm garlaikojies, vari arī paskatīties ar ko es nodarbojos un droši paskatīt manu (šo) mājaslapu, kurā šobrīd atrodies!

Gan iepriekšējais, gan šis blogs būs ļoti subjektīvs un tas ir tikai mans skatījums, viedoklis un emocijas. Ja uzdosiet man jautājumu par manu izglītību, kas ir saistīta ar filmām, tad varu Jums atbildēt, ka trīs gadus savulaik strādāju un interesējos un visbeidzot arī izstrādāju bakalaura darbu, kas ir saistīts ar īsfilmām + man bija studiju periodā unikāla iespēja iepazīt tādu sabiedrība un pasaulē zināmu cilvēku kinoindustrijā kā kinokritiķi un eksperti, un manu Bakalaura darba vadītāju – Ditu Rietumu. Esmu pabeidzis RSU multimediju komunikācijas programmu, bet rakstu kā cilvēks vienkāršais un vairāk sevi pozicionēju kā cilvēku, kas vienkārši spēs ieteikt labu filmu katra cilvēka gaumei.

Viss, pietiek, tagad pie paša ieraksta, jeb filmas – “Dvēseļu Putenis”. Šobrīd ir 19.novembris, kad es šo rakstu, tas nozīmē, ka svētki jau ir aiz muguras, bet ,cerams, patriotisms cilvēkos nepazudīs tikpat ātri kā salūts debesīs, un, ja Jūs man jau pašā sākumā jautāsiet vai arī sev uzdosiet jautājumu – vai man vajag iet uz “Dvēseļu Puteni”? Tad es varu teikt, ka – IR JĀIET UN VAJAG!

Par filmu – Vēsturiska kara drāma pēc strēlnieka Aleksandra Grīna romāna motīviem ved 100 gadus senā pagātnē. Sešpadsmitgadīgais Artūrs dodas strēlniekos un kopā ar draugiem cīnās par brīvību – pat tad, kad neviens nezina, kurā pusē tā meklējama. Saviļņojošais stāsts ļauj skatītājam pieaugt kopā ar Artūru un jaundibināto Latvijas valsti, vērojot dzīvi ierakumos zēna acīm, pašaizliedzīgi stājoties pretī ienaidniekam, meklējot īstu mīlestību un mācoties novērtēt brīvības cenu. 

Es neesmu lasījis un man nebija obligātajā literatūrā jālasa “Dvēseļu Putenis”, bet es zinu, ka vecāka gājuma cilvēkiem tā ir bijusi obligātā literatūra, un tie, kas ir izlasījuši, reizēm man šķiet uzvedās kā pievarējuši lauvu ar kailām rokām, ja es būtu lasījis, tad varētu pateikt, vai filma vai grāmata bija labāka viena par otru.

Iespējams, man vienīgajam tā ir, bet, ja es redzu, ka latvieši ir uzfilmējuši jaunu filmu, es to dodos skatīties ar tādu skepsi un “kretīna” aci, kāda tā nebūtu teiksim pret ārzemju filmām,ja vienīgi kāds man nebūs pateicis par kādu ārzemju filmu, ka “tā ir laba filma”, tad arī ieslēdzās “kretīna acs” sindroms. Kāds varētu būt iemesls šādai rīcībai? Mums patīk pamanīt trūkumus, nevis izdarīto. Izcelt slikto, bet noklusēt labo, tādi mēs esam, diemžēl,cilvēki…

Šai filmai tika iztērēti…..un uz “ātro” nemaz to nevar atrast cik. Ne imdb ne arī vienkārši google ierakstot frāzi “Dvēseļu Putenis izmaksas”. Kāpēc? Nezinu. Vienīgais, ko nācās atrast bij to, ka lielāko daļu finansējumu sniedz Latvijas valsts (+respect) un vietējie sponsori/uzņēmumi (++respect). Pa “ausu galam” esmu dzirdējis, ka filmā ir iztērēti 1-2 miljoni eur. Vai to var redzēt?  Es pat nevaru iedomāties kā ar tādu smieklīgu budžetu var cerēt uz “pasaules līmeni”, un vai vispār tas bij šīs filmas mērķis – “pasaules līmenis”? Lai gan es vienmēr uzskatu, ka labi un izcili dialogi (kas nemaksā naudu) dominē pāri skaistiem specefektiem (kas maksā ļoti daudz naudas).

Daudzi salīdzina “latviešu kino” – kur ir iesaistīti ļoti daudz cilvēki/profesionāļi no ārzemēm, ar “ārzemju kino”. Viņi iet uz “Dvēseļu Puteni”, bet cer sagaidīt “Avengers”. Tā gluži tas nestrādā, bet arī ir stulbi skatīties filmu un pēc filmas teikt frāzi “priekš latviešiem ļoti laba filma”. Tad sanāk, ja šo filmu nebūtu taisījuši latvieši tā nebūtu vairs laba filma?  Vēlos pateikt to, ka šai filmai galvenā doma bij parādīt kā puika (Artūrs Vanags – Oto Brantevics) pieaug pa vīrieti izejot cauri vairākiem kara gadiem, kas man personīgi nesimpatizēja līdz galam, tika likts pārāk liels uzsvars uz pāris indivīdiem nevis uz cilvēku kopumu kā tādu. Tomēr bija strēlnieki nevis strēlnieks – viens.

Ļoti interesanti būtu redzēt kā šī filma izskatītos, ja viņai būtu lielāks finansējums, kā mainītos scenārijs, jo šobrīd ir tāda neliela sajūta, ka “finansējuma trūkuma dēļ…” piemēram, tas pats sākums, kur ieradās Vanaga īpašumā un nošāva suni, vienā brīdī viņam nebija ķēde ap kaklu, bet citā jau bija, kas bij aptuveni – aij, neviens tāpat nepamanīs, nēpārfilmēsim, netērēsim laiku, jeb citiem vārdiem sakot – nolaida lažu.

Tāpat arī par humoru. Divejādas sajūtas. Man personīgi nepatika. Domāju ka šāda žanra filmās nav nepieciešams humors, un šoreiz varēja bez tā iztikt.

Rezumē ir tāds, ka es filmai dodu 9/10 vērtējumu. (IMDB vērtējums ir 9.1). Jā, es arī liktu tādu vērtējumu, ja es nebūtu no Latvijas un šī būtu, piemērama, lietuviešu filma.

Uzskatu, ka par filmu ir jāmaksā, tā ir jāskatās un latviešu veidotās filmas ir jāatbalsta, lai nākamās kļūtu vēl labākas, augtu jaunie profesionāļi un cilvēku interese kļūtu vēl lielāka. Paldies filmas veidotājiem par filmu, gaidiet šim blogam arī video versiju manā youtube kanālā. Paldies.